Artūrs kāzu dienā izteicās tieši: "Tu teici, ka tava ģimene tev dāvinās dārgas kāzu dāvanas"

Artūrs un Maija sēdēja uz plašās gultas un apkopoja kāzu rezultātus. Viesu bija ielūgts daudz, bet naudas aplokšņu uzdāvināts krietni mazāk

Jaunlaulātie izskatījās manāmi neapmierināti, taču vairāk pukojās vīrs.

— Tu taču teici, ka tavi radinieki kāzās dāvinās dārgas dāvanas! – viņš sašuta, atverot kārtējo aploksni, kurā atkal bija tikai atklātne un divdesmit eiro iekšā. – Viņi ko, smejas?

— Zaķīt, nu tagad taču ir krīze. Cilvēki laikam tikai nesen no ierobežojumu laika atguvušies. Kurš gan to varēja zināt? – Maija viņu mierināja.

— No kāda laika? Jau divi gadi pagājuši. Viņi vienkārši atnāca pa velti pieēsties. Teicu taču, ka nevajadzēja ņemt kredītu kāzām. Vajadzēja klausīt mammu.

— Nu re. Sanāk, ka es pie visa esmu vainīga? – jaunā sieva apvainojās.

— Tu taču gribēji balto kleitu, limuzīnu un restorānu.

— It kā tu nebūtu gribējis.

— Man to par velti nevajag. Labāk mēs par to naudu būtu aizbraukuši atpūsties, bet tā – tikai velti izmesta.

— Tā nav taisnība. Kāzas izdevās ļoti skaistas. Tās paliks atmiņā uz ilgu laiku.

— Kam? Viesiem? Viņi jau rīt visu aizmirsīs.

— Mums paliks atmiņā.

— Ak jā, es tās vēl gadu atcerēšos, maksājot kredītu. – Artūrs vārījās.

Maijai tik ļoti vēlējās, lai viņu pirmā kāzu diena būtu piepildīta ar maigumu un mīlestību, nevis šo visu. Muļķīgi tādā dienā pārskaitīt naudu. Ļoti muļķīgi, bet Artūram to neiegalvosi.

— Artūr, davai rīt to visu apspriedīsim? – viņa veica pēdējo mēģinājumu. – Mierīgi pasēdēsim, atcerēsimies dienas notikumus. – viņa maigi piebilda.

Viņš nenorimās. Viņš nervozi atbildēja, atverot vēl vienu aploksni. – Atkal 20? Viņi tiešām joko.

— Nav jau nauda tā laime.

— Protams, kredīts taču ir noformēts uz manis. Domāju, ka paliksim plusos, bet nekā.

— Uz tevis vai uz manis, kāda starpība? Mēs tagad esam vīrs un sieva, mums viss ir kopīgs.

— Tas nozīmē, ka tieši rīt tu pametīsi augstskolu un iesi strādāt? Maz ticams!

Maija iekoda lūpā, lai neizplūstu emocijās. Viņa tiešām gribēja skaistas kāzas, kleitu, viesus, limuzīnu. Viņa par to sapņoja kopš bērnības. Nē, viņa nespieda savu līgavaini, drīzāk motivēja. Viņa tiešām domāja, ka viesi sadāvinās naudu, tāpēc izdosies visu atpelnīt. Kļūdījās.

— Labāk mēs šo naudu būtu iemaksājuši pirmajai iemaksai mājoklim. – Artūrs noteica, nosviežot kārtējo aploksni ar 20 banknoti.

— Beidz nu. Pāris tūkstoši nav tik daudz par to prieku, ko mēs šodien guvām.

— Kādu vēl prieku? Ēdiens bija briesmīgs, dzērieni silti, muzikanti pielējās divas stundas pēc sākuma.

— Tas tāpēc, ka tu mēģināji uz visu ietaupīt. Ja mēs būtu izvēlējušies to restorānu, kuru es gribēju, viss būtu garšīgs un noorganizēts. – Maija turpināja.

— Ja mēs būtu izvēlējušies to restorānu, tad kredīts būtu jāņem par tūkstoti lielāks.

— Artūr, tu tagad visu nakti gatavojies dusmoties? – sieva jautāja.

— Izskatās, ka ne tikai nakti, bet visu gadu. Maija, tu mani tīšām apmānīji?

— Muļķības! No kurienes tu to ņēmi?? Es vienkārši gribēju kāzas…

— Ceru, ka esi laimīga.

— Es biju laimīga vēl pirms pusstundas, pirms mēs atnācām uz šo luksusa numuru jaunlaulātajiem. Es domāju, ka tu paņemsi mani uz rokām, aiznesīsi pāri slieksnim, bet tu…

— Man pazuda noskaņojums. Sasodīts, atkal 20!

— Varbūt aizmirsīsi par aploksnēm kaut uz brīdi? – viņa lūdza.

— Maija, mēs kāzās iegrūdām piecus tūkstošus, bet visās tajās aploksnēs ja kādi pieci simti salasīsies, būs labi. Es rēķinājos ar ko vairāk.

— Artūr, nu, vairs jau neko nevar mainīt. Ko tagad – šķirties?

— Ja tas palīdzētu atgūt manu naudu, es apsvērtu! – viņš noteica pār plecu.

— Tu nopietni? Tātad tev nemaz nav svarīgi, ka šodien mēs kļuvām par vīru un sievu? Tev svarīga tikai nauda?

— Maija, es neesmu miljonārs. Es kāzām piekritu tikai tad, kad tu pateici par dārgajām dāvanām. Tā mēs vienkārši klusi sarakstītos dzimtsarakstu nodaļā un viss.

— Bet varbūt es nepiekristu vienkārši sarakstīties…

— Tātad nepiekristu. Dzīvotu tālāk, kā dzīvojām. Sajuties kā princese, kā gribēji? Viss, laiks pārvērsties atpakaļ par Pelnrušķīti!

Maija sēdēja viņam pretī skaistajā kāzu kleitā. Viņai nepavisam negribējās atkal pārvērsties par Pelnrušķīti. Labāk lai pasaka turpinātos, diena vēl nebija beigusies.

— Es nedomāju, ka tu esi tāds. – viņa noteica un devās novilkt kleitu.

Acīmredzot maigumu no vīra šodien viņa nesagaidīs. Tad varētu vismaz likties gulēt. Kājas dūca no dejošanas. Tiklīdz viņa sāka atraisīt korseti, kāds pieklauvēja pie durvīm.

— Atver. – vīrs palūdza, atverot vēl vienu aploksni.

Maija aizgāja pie durvīm. Izrādījās, ka atnākusi vīramāte.

— Nu kā? Ir daudz? – viņa jautāja ar nepacietību.

— Ja nu vienīgi. – dēls viņai drūmi atbildēja.

— Kāpēc? Maz uzdāvināja? – Anita saskuma, paņēma plāno naudas kaudzīti un sāka skaitīt – trīs simti divdesmit eiro. – Ak, šausmas! Tur taču vēl bija dāvanas…

— Aha, trīs mikseri, gludeklis un divas servīzes. Kurš tādus vispār dāvina. – Artūrs neapmierināts noteica.

— Pie tā visa ir vainīga tava Maija. – vīramāte piebilda. – Mūsu radinieki jau gan droši vien uzdāvināja normāli.

— Aha, tēvocis Vents veselus divdesmit eiro aploksnē ielika. Varēsim uzdzīvot.

— Bet tante Līga?

— Tik pat.

— Un Katrīna ar meitu?

— Arī.

— Kādreizējie skopuļi. – Anita pukojās. – Bet tu ko skaties? – viņa jautāja vedeklai. – Kauns droši vien ir?

— Vēl ko. – Maija atbildēja. – Par ko es esmu vainīga?

— Kā par ko? Tu taču pierunāji manu dēlu rīkot kāzas.